Balti pieder pie indoeiropiešu tautu grupas. Mūsdienās latvieši un lietuvieši ir baltu tautu vienīgie pēcteči.
Senatnē pie baltiem pieskaitāmas daudzas tautības: senprūši, jātvingi, žemaiši, kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi,
galindi u.c. Baltijas jūras austrumu piekrastē baltu tautas dzīvo vairāk nekā 4 tūkstošus gadu. Vēlāk
austrumbaltu ciltis saplūda ar austrumslāviem, kuri, sākot ar 6.gs., migrācijas rezultātā appludināja austrumbaltu zemes. Zemgaļi, kurši, latgaļi, sēļi kopā ar palikušajiem somugriem-lībiešiem vēlāk izvei-
doja latviešu tautu. Krusta kari 13.gs. pilnīgi iznīcināja senprūšus un jātvingus.
Baltu tautas Latvijas teritorijā līdz 13.gs. nebija apvienojušās valstī. Katras tautības teritorijā bija vairāki
valstiski veidojumi-zemes, kas pakļāvās vienam vadonim. Spēcīgi valstiskie veidojumi bija latgaļiem.
Tālāko attīstību pārtrauca krustnešu iebrukums. Trešā un ceturtā krusta kara laikā ar Romas pāvesta
svētību arī baltu zemes kļuva par krusta karotāju mērķi. Vācu tirgotāji, kuri šīs zemes bieži apmeklēja,
atbalstīja šādu ekspensiju. 1202. gadā dibinātais Zobenbrāļu bruņinieku ordenis, bet kopš 1237. gada-
Livonijas ordenis bija galvenais bruņotais spēks Latvijas teritorijas pakļaušanā. Tikai pēc 100 gadu
ilgām cīņām krustneši nostiprinājās baltu zemēs. Latvijas un Igaunijas teritoriju nosauca par Livoniju,
jo krustneši pirmos sastapa lībiešus. Livonija latīņu valodā nozīmē "līvu zeme".
Livonija nekad nekļva par vienotu valsti. 14.gs. izveidojās zemes sadalījums starp bīskapiem un ordeni.
Vislielākā bija Livinijas ordeņa valsts ar mestra pilīm Cēsīs un Rīgā, tad Rīgas arhibīskapija, Kurzemes
bīskapija, Tērbatas bīskapija, Sāmsalas un Vīkas bīskapija. Piecas Livonijas valstiņas formāli pakļāvās
Romas pāvestam un Vācijas ķeizaram, bet faktiski rīkojās ļoti patstāvīgi. Rīgas arhibīskapija un Livonijas
ordeņa valsts cīnījas par valdošajām pozīcijām. 1419. gadā Valkā pirmo reizi sanāca kopīga Livonijas
zemes kungu sapulce-lantāgs. Rīga Livonijas laikā bija attīstīts tirdzniecības centrs un ietilpa Hanzas savn.
Livonijai kaimiņos nostiprinājās centralizētas valstis, tās sāka tiekties iegūt izdevīgās Baltijas piekrastes
zemes. Pirmā iebrukumus Livonijā atsāka Maskavas Krievzeme. Cīņā iejaucās Polija-Lietuva, Zviedrija,
Dānija, arī Prūsija. Krieviju sagrāva, bet Livonijas valstiņas beidza pastāvēt. 1561. gadā pēdējais ordeņa
mestrs G.Ketlers kļuva par Polijas karaļa vasali un izveidoja Kurzemes un Zemgales hercogisti. Latgale,
Vidzeme un Dienvidigaunija ar nosaukumu Pārdaugavas hercogiste tika iekļautas Lietuvas kņazistē.
Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes-Piltenes bīskaps savas zemes pārdeva Dānijas karalim. Ziemeļigaunija ar
Tallinas pilsētu pakļāvās Zviedrijai. Gothards Ketlers cerēja, ka Polijas-Lietuvas karalis viņam kā lēni nodos visas Livonijas zemes, tādēļ sākumā par savu rezidenci izvēlējās Sēlpili(Krustpils tuvumā). Cerības
nepiepildījās. Par hercoga galvaspilsētām kļuva Kuldīga un Jelgava. Vēlāk Jelgava kļuva par vienīgo
galvaspilsētu. Visā hercogistes pastāvēšanas laikā tā faktiski bija muižnieku republika, jo jau pirmais her-
cogs Gothards Ketlers bija spiests visas lēņu muižas pārvērst par muižnieku dzimtīpašumu. Arī Polijas
karaļi visu laiku sekmēja hercogu varas ierobežošanu.
1600. gadā sākās Polijas-Zviedrijas karš par Vidzemi un Igauniju. Karš ar mainīgām sekmēm
turpinājās 29 gadus, līdz zviedru karalis Gustavs2Ādolfs atņēma Polijai dienvidigauniju un un Vidzemi
ar Rīgas pilsētu. Latgale ar nosaukumu Inflantija palika Polijas-Lietuvas sastāvā. Zviedru valdīšanas
laikā tika ierobežotas vācu muižniecības tiesības. Kurzemes hercogiste hercoga Jēkaba laikā
(1642-1682) piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu. Tika būvētas manifaktūras, kuģubūvētavas, izveidota
flote. Tai bija divas kolonijas: Tobago un Gambija.
Taču arī Krievija netkāpās no sava nodoma ieņemt Baltijas zemes. Krievijas cars Pēteris1 noorganizēja
pret Zviedru Baltijas piekrastes valstu koalīciju. No 1700. gada līdz 1721. gadam notika Lielais Ziemeļu
karš, kurā uzvarēja Krievija. Vidzeme tika izpostīta, un 1710 gadā to kā guberņu iekļāva Krievijas
impērijā. Pirmās Polijas dalīšanas laikā Krievija 1772. gadā pievienoja sev arī Latgali(no 1802. gada
līdz 1917. gadam tā ietilpa Vitebskas guberņā). Kurzemes hercogisti pēdējais Kurzemes hercogs
P. Bīrons bija spiests pārdot Krievijai, tika izveidota Kurzemes guberņa.
Krievijas valdība atbalstīja vietējo baltvācu muižniecību, lai iegūtu tās labvēlību cīņā par Baltijas zemēm.
1817. gadā cara valdība pēc muižnieku izstrādātā likumprojekta atcēla dzimtbūšanu Kurzemē, bet 1819.
gadā-Vidzemē. Zemniekus atbrīvoja bez zemes un ierobežoja viņu pārvietošanos. 1861. gadā dzimt-
būšana tika atcelta visā Krievijā un līdz ar to arī Latgalē. Tagad jau zemniekus atbrīvoja ar zemi, tikai par
to bija jāmaksā. 1905. gadā Krievijā sākās tautas revolūcija. Latviešu zemnieki cīnījās pret baltvācu
muižniecību un cara ierēdņiem. Soda ekspedīcijas apspieda tautas pretestību.
1812. gadā Krievijā iebruka Francijas valdnieka Napaleona Bonaparta armija. Kurzemē iebruka franču
iekarotās Prūsijas vācu karapulki. Latviešu zemnieki, zinādami par dzimtbūšanas atcelšanu, cerēja, ka
franču armijai iebrūkot Latvijas teritorijā, tiks atcelta dzimtbūšana arī viņiem. Prūši okupētajā teritorijā
 neatcēla dzimtbūšanu. Karā Francija cieta sakāvi. 1812. gada rudenī prūšu karaspēks atstāja Kurzemi.
1914. gadā Vācija pieteica karu Krievijai. Atpalikusī Krievijas ekonomika un armija nespēja efektīvi
cīnīties. 1915.gada pavasarī vācu karaspēks okupēja pusi Latvijas teritorijas. Uz Krieviju devās daudz latviešu bēgļu. 1915. gada beigās pēc cara valdības atļaujas latvieši saformēja 8  latviešu strēlnieku
bataljonus, kurus 1916. gadā pārveidoja par pulkiem. Latvieši stājās strēlniekos, lai atbrīvotu Kurzrmi.
Ziemassvētku kaujās cara ģenerāļu neprasmes dēļ krita daudz latviešu strēlnieku(1/5 no pulka sastāva),
bet frontes pārrāvuma rezultāti netika izmantoti. Bezjēdzīgais karš un armijas demoralizēšanās sekmēja
lielinieciskā noskaņojuma izplatību strēlnieku pulkos. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas un oktobra
boļševiku apversumu, krievu armija pilnībā demoralizējās. 1917. gada augustā 12. armijas pavēlniecība
atdeva Rīgu vāciešiem, bet 1918. gada februārī vācu karaspēks okupēja visu Latvijas teritoriju.
1918.gada novembrī bija redzams, ka Vācija karā cieš sagrāvi. Latviešu partijas izveidoja Tautas padomi,
kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgas Latvijas Republikas nodibināšanu un izveidoja
pagaidu valdību ar K.Ulmani priekšgalā. Izmantodama revolūciju Vācijā un vācu armijas sabrukumu,
Padomju Krievija anulēja Brestes miera līgumu ar Vāciju un 1918. gada decembrī sāka plašu uzbrukumu.
Maskavā izveidoja Latvijas Padomju valdību, bet Sarkanajā armijā, kas iebruka Latvijas teritorijā, iekļāva
boļševiku pusē pārgājušo latviešu strēlnieku pulku daļas. Latvijas Pagaidu valdības rīcībā bija tikai O.Kalpaka bataljons(400 vīru), un tā atkāpās uz Liepāju. No vācu armijas paliekām un baltvāciešiem
izveidotā armija, kurā iekļāva arī O.Kalpaka bataljonu, sāka pretuzbrukumu 1919.gada martā. Ziemeļlatvijā ar Igaunijas palīdzību J.Zemitāna vadībā cīņas uzsāka Ziemeļlatvijas brigāde. Pēc Rīgas
ieņemšanas saasinājās attiecības starp Latvijas bruņotajiem spēkiem un Golca armiju, jo vāciešu
mērķis bija izveidot Baltijas valsti un pievienot to Vācijai. R. fon der Golcs organizēja apvērsumu un
izveidoja vāciešiem uzticamu valdību ar mācītāju Andrievu Niedru priekšgalā. K.Ulmaņa valdība bija
spiesta pārcelties uz kuģi "Saratov", kuru apsargāja angļu karakuģi. Ziemeļlatvijas brigāde 1919. gada
jūnijā pie Cēsīm sagrāva Golca karaspēku un iegāja Rīgā. No Rīgas vāciešus padzina jūlija sākumā. Ar
kuģi "Saratov" Rīgā ieradās Latvijas Pagaidu valdība. Andrieva Niedras valdība bēga uz Jelgavu. R. fon der Golcs atteicās no armijas komandēšanas. Vācieši pārgāja krievu virsnieka Bermonta-Avalova dienestā
un izveidoja tā saukto Krievu rietumu atbrīvošanas armiju. 1919. gada 8. oktobrī bermontiešu karaspēks
 sāka uzbrukumu, lai ieņemtu Rīgu. 1919. gada 11.novembī bermontiešus sakāva pie Rīgas un plašā pret-
uzbrukumā padzina no Latvijas. 1920. gada pirmajā pusē Latvijas armija padzina Sarkano armiju arī no
Latgales(savienībā ar Polijas armiju). P.Stučkas valdība izbeidza darbību. Ar 1920. gada 11. augusta
miera līgumu Padomju Krievija atzina neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu.
1939. gada 23. augustā Vācija un PSRS parakstīja slepenu vienošanos par Austrumeiropas zemju sadalīšanu. Latvija tika iekļauta PSRS ietekmes sfērā. 1940. gada jūnijā PSRS okupēja Latviju. Okupācijas laikā tika represēti daudzi Latvijas iedzīvotāji. 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju uz
Sibīriju tika deportēti 15000 cilvēku. 1941. gada jūnijā Latvijas teritorijā iebruka vācu karaspēks, kas īsā
laikā okupēja visu Latviju, iekļaujot to reihskomisariātā "Otsland". Šajā karā daļa latviešu cīnījās
Sarkanajā armijā(130. latviešu strēlnieku korpuss), lielākā daļa tika iesaukta, kā arī brīvprātīgi iestājās
vācu armijā(Latviešu leģions). 1944. gadā gandrīz visu Latviju, izņemot liela Kurzemes grupējuma
aizstāvēto Kurzemi, ieņēma Sarkanā armija. 1945. gada 8. maijā līdz ar Vācijas kapitulāciju, kapitulēja
arī Kurzemes grupējums, kurā bija 19. latviešu divīzija. Pēc kara Latvija nonāca PSRS sastāvā.
Sabrūkot PSRS impērijai, Baltijas valstis atguva savu neatkarību. 1991. gada 21. augustā, komunistiskā
puča laikā PSRS, Latvijas AP proklamēja neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Tam sekoja
Latvijas uzņemšana ANO. 1993. gada 5. un 6. jūnijā notika Latvijas Republikas piektās Saeimas
vēlēšanas. 7. jūlijā pēc ilgu gadu pārtraukuma tika ievēlēts LR prezidents; par to kļuva Guntis Ulmanis.